Juridisko konfliktu un kolīziju risināšanas problemātiskie aspekti īpašumu tiesību aizstāvēšanas kontekstā pēc Kazahstānas Republikas likumdošanas

Mg.iur. Saule Murat
/
3/2015
/
1897 skatījumi

Anotācija.
Raksta mērķis – izzināt juridisko konfl iktu un kolīziju risināšanas problemātiskus aspektus
īpašumu tiesību aizstāvēšanas kontekstā pēc Kazahstānas Reppublikas likumdošanas. Juridisko konfliktu un kolīziju multiplānu problemātika mūsdienu pētījumu kontekstā ir pamats tās izpētei no dažādām pozīcijām. Juridisko konfl iktu un kolīziju esamība ir pamats īpašumu tiesību aizstāvēšanas nepieciešamībai.
Īpašumu tiesību aizstāvēšanas problēmām mūsdienu civiltiesisko attiecību attīstības posmā ir augsta aktualitātes pakāpe, kuru nosaka īpašumu tiesību nozīmīga loma tirgus ekonomikas apstākļos. Īpašumu tiesību aizstāvēšanas paņēmieni nav guvuši civilistiskajā zinātnē pietiekošu izpēti, līdz ar ko tiesību piemērošanas prakse nereti sastopas ar virkni neatrisinātu jautājumu.
Mūsdienu pētījumos tiek konstatēts: vienveidīgai tiesību normu izpratnei un piemērošanai ir ļoti liela nozīme gan īpašniekiem, gan īpašumu tiesību institūtam un sabiedrības attīstībai kopumā. Šis pamats nosaka nepieciešamību un pamatotību īpašumu tiesību aizstāvēšanas problēmu izpētei un normatīvas bāzes pilnveidošanai gan šajā zinātnes nozarē, gan tiesību piemērošanas praksē.

Atslēgas vārdi: kolīzija, konfl ikts, tiesības, juridiskā konfl iktoloģija, pretruna, īpašums, īpašuma tiesības aizsardzība, līdzekļi, tiesības aizsardzības paņēmieni.


Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetence lēmumu pieņemšanā, Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma kontekstā

Mg.iur. Una Mūrmane-Medne
/
3/2015
/
1433 skatījumi

Anotācija.
Raksta tēma: „Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetence lēmumu pieņemšanā: Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma kontekstā” ir aktuāla, jo kā jau jebkurai citai valsts pārvaldes iestādei, arī Patērētāju tiesību aizsardzības centra funkcijas un kompetence ir ierobežota.
Patērētāju tiesību aizsardzības centra funkciju veikšanai nepieciešams, lai iespējamie negodīgas komercprakses gadījumi tiktu izskatīti Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Tomēr, patreizējais regulējums neparedz uzraudzības iestādei papildu efektīvas sankcijas, lai vērstos pret komercprakses īstenotāju, kurš nepilda iestādes pieņemto lēmumu un kurš rada būtisku kaitējumu patērētāju interesēm.
Raksta autore nonāk pie secinājuma, ka pašlaik vienīgais tiesiskais instruments no uzraugošo institūciju puses, lai ierobežotu negodīgas komercprakses aizlieguma likuma pārkāpēja darbības, ir tiesiskais pienākums izbeigt negodīgu komercpraksi un materiālie sodi saskaņā ar Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksu. Taču tie nav pietiekami, lai negodīgas komercprakses veicējs pārtrauktu savu likumpārkāpumu. Kā arī nav negodīgas komercprakses īstenotāja ierobežojošās darbības no uzraugošo institūciju puses, jo par uzraugošo institūciju lēmumu nepildīšanu tiek piemēroti tikai materiālie sodi, saskaņā ar Latvijas Administratīvā pārkāpuma kodeksu.
Turpretī jaunie grozījumi Negodīgas komercprakses aizlieguma likumā, kas vēl nav stājušies spēkā, paredz daudz plašākas pilnvaras uzraugošām institūcijām, lai novērstu un ierobežotu negodīgas komercprakses veicēja darbības – piemērojot ne tikai tiesisko pienākumu un ievērojami lielākus naudas sodus, bet arī gadījumā, ja pārkāpējs ilgstoši nepildīs uzraudzības iestādes pieņemto lēmumu, radot būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm, uzraudzības iestādes varēs slēgt negodīgas komercprakses īstenotāja mājas lapu vai uz laiku apturēt pārkāpēja saimniecisko darbību.

Atslēgvārdi: negodīga komercprakse, patērētājs, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, kompetence, lēmums.


Starptautisko privāttiesību normu piemērošana Singapūras Republikas juridiskajā praksē

Juridisko zinātņu kandidāts Dmitrijs Demidovs
/
2/2015
/
1964 skatījumi

Anotācija. Rakstā autors analizē starptautisko privāttiesību normu piemērošana Singapūras Republikas juridiskajā praksē. Tiek apskatīta starptautisko privāttiesību normu vieta Singapūras tiesību sistēmā, to ietekme uz tiesību piemērošanas praksi. Singapūras tiesību sistēmas īpatnības demonstrē veiksmīgu anglosakšu un kontinentālo tiesību saimes elementu normatīvi tiesisku savienošanu un starptautisko privāttiesību normu īpašu vietu šādā sistēmā. Autors piedāvā izanalizēt Singapūras lēmumu īpatnības, kas tiek pieņemti jautājumu risināšanā par piekritīgas tiesvedības vietas un piemērojamo tiesību normu izvēli.
Atslēgas vārdi: ciešākas saiknes likums, tiesību normu izvēle, vispārējas tiesības, bona fide, atruna par publisko kārtību.


Starptautisko komercstrīdu izšķiršanas tiesiskā regulējuma mehānisms: teorijas un prakses jautājumi

Dr.iur. Aleksandrs Baikovs
/
2/2015
/
2275 skatījumi

Anotācija. Starptautiskā komerciālā arbitrāža (international commercial arbitration) ir tradicionāls to strīdu izšķiršanas veids, kas rodas starptautiskās komercattiecībās. Komercstrīdu izskatīšanu starptautiskajās komerciālajās arbitrāžās raksturo dažas būtiskas īpašības. Ar terminu «starptautiskā komerciālā arbitrāža» apzīmē trīs savstarpēji saistītus jēdzienus, kuri atspoguļo dažādus vienas sociālās parādības aspektus: (1) noteikts strīdu izšķiršanas mehānisms starp dažādu valstu komersantiem, līdzekļu un veidu kopums, ar kuru palīdzību novērš kolīziju materiāli-tiesiskajās attiecībās; (2) iestāde, kura tiek dibināta to strīdu izskatīšanai un izšķiršanai, kas izriet no starptautiskām komercattiecībām; (3) arbitrāžas sastāvs, konkrēts arbitru sastāvs, kuri izskata konkrētu civiltiesiska rakstura strīdu.Starptautiskās komerciālās arbitrāžas, kā arī ar to saistītā jēdziena «arbitrāžas vienošanās» tiesiska daba izraisa daudz diskusiju.Zinātnē ir noformulētas šādas doktrīnas, kas skaidro starptautiskās komerciālās arbitrāžas tiesisku dabu: (1) līguma (konsensuāla) teorija; (2) procesuāla teorija; (3) jaukta (hibrīda) teorija; (4) autonoma teorija.Starptautisko komerciālo arbitrāžu darbības procedūras regulē attiecīgu institucionālu arbitrāžas iestāžu reglamenti un noteikumi.Starptautiskajā komercpraksē arvien vairāk tiek pielietotas starpniecības saskaņošanas (samierinošas) procedūras, kuras juridiskajā literatūrā attiecina uz alternatīviem komercstrīdu izšķiršanas veidiem («alternative disputes resolution») un uztver kā alternatīvu valsts un arbitrāžas (šķīrējtiesas) tiesvedībai.Starpniecība, kuru īsteno ar mērķi noregulēt pretrunas starp ekonomisko attiecību dalībniekiem, starptautiskajā juridiskajā literatūrā ir pieņemts saukt par mediāciju («mediation»).Atslēgas vārdi: starptautiskā komerciālā arbitrāža, līguma (konsensuāla) starptautiskās komerciālās arbitrāžas teorija, procesuāla starptautiskās komerciālās arbitrāžas teorija, jaukta (hibrīda) starptautiskās komerciālās arbitrāžas teorija, autonoma starptautiskās komerciālas arbitrāžas teorija, institucionālas arbitrāžas, «ad hoc» arbitrāžas.


Problēmas ar izpirkuma maksas noteikšanu, veicot zemes piespiedu atsavināšanu valsts vajadzībām

Mg.iur. Seitžan Džumašev
/
2/2015
/
2101 skatījumi

Anotācija. Sakarā ar pilsētu attīstību, to robežu paplašināšanos, apdzīvotu vietu ģenerālo plānu izpildi sadaļā par infrastruktūras būvju celtniecību un valsts prioritāru projektu realizāciju, jautājums par zemesgabalu piespiedu atsavināšanu valsts vajadzībām ir kļuvis ļoti aktuāls. Neviennozīmīgs ir zaudējumu atlīdzības jautājums par piespiedu kārtā atsavinātu īpašumu, tā risināšana nopietni aizskar pilsoņu tiesības un bieži vien noved pie tiesvedības. Plaša tiesu prakse norāda uz nepietiekošu minētā jautājuma normatīvi tiesisko regulējumu, kas tikai uzsver tā aktualitāti.
Rakstā tiek apskatīti tiesiskas reglamentācijas un civiltiesisko un zemes tiesību normu realizācijas jautājumi attiecībā uz izpirkuma maksas noteikšanu zemes piespiedu atsavināšanas gadījumos valsts vajadzībām. Autors arī norāda uz trūkumiem, kas ir sastopami šajos normatīvajos aktos.
Atslēgas vārdi: zemes piepiedu atsavināšana valsts vajadzībām, kadastrālā vērība, īpašnieki, nekustamā īpašuma vērtība, nekustamā īpašuma novērtējums.


Kosmisko darbību regulējoši nacionālie normatīvie akti

PhD in Aviation and Engineering, Mg.iur. Georgios Prodromou
/
2/2015
/
2108 skatījumi

Anotācija. Rakstā tiek analizēti eksistējošie un potenciālie starptautisko kosmosa privāttiesību tiesību avoti kā starptarptautiskā, tā nacionālā līmenī. Tiek uzsvērts, ka šādu starptautisku tiesību aktu pieņemšana var tikt uzskatīta par svarīgu stimulu tālākai starptautisko kosmosa privāttiesību veidošanai. Rakstā autors izskata arī atbilstošu nacionālo likumdošanu (piemēram, Ķīnas un Francijas), galvenokārt, kā visbiežāk piemērojamo tiesību avotu starptautisko kosmosa privāttiesību mūsdienu attīstības posmā. Tāpat rakstā ir apskatīti to valstu likumu projekti un jauni likumi, kurās pagaidām nav vai līdz nesenam laikam nebija nepieciešamās tiesiskās bāzes vispār (piemērām, Vācija).
Atslēgas vārdi: starptautiskās kosmosa tiesības, starptautiskās kosmosa privāttiesības, kosmosa komercdarbība, nacionālā likumdošana.


Tiesību noilguma termiņa piemērošanas problēmas komercdarījumos

Mg.iur. Ināra Brante
/
2/2015
/
2484 skatījumi

Anotācija. 2010. gada 1. janvārī spēkā stājās Komerclikuma D sadaļa par komercdarījumiem. Attiecīgie noteikumi tika pieņemti, lai adaptētu normatīvo aktu regulējumu komersantu vajadzībām. Komerclikums būtiski samazina noilguma termiņu, kas izriet no komercdarījuma prasības: no desmit gadiem līdz trim gadiem.
Ņemot vērā to, ka šobrīd nepastāv vienotas tiesu prakses, kas ļautu viendabīgi pielietot praksē prasības noilguma termiņu, kas izriet no komercdarījuma, rakstā tiek analizētas tiesību noilguma termiņa piemērošanas problēmas komercdarījumos, kur komercdarījuma dalībnieki ir komersanti, kā arī komercdarījumi un no tiem izrietošie prasījumi, ja viens no darījuma dalībniekiem ir patērētājs.
Atslēgas vārdi: Komerclikums, prasības noilguma termiņš, komercdarījuma dalībnieki, komersants, patērētājs.


Elektronisko pierādījumu jēdziens civilprocesā

Mg.iur. Tatjana Jurkeviča
/
2/2015
/
2442 skatījumi

Anotācija. Aizvien pieaugošā personu interese par elektroniskās informācijas tīklu izraisa nepieciešamību veikt virkni procesuālu pasākumu. Galvenā loma šajā jautājumā tiek veltīta pieaugošajiem elektroniskajā formātā esošiem informācijas veidiem un to tiesiskajiem aspektiem, kuri prasa noteiktu patstāvīgu normatīvo regulējumu. Šīs problēmas, savukārt, rada jautājumu par elektroniskā formā pastāvošās informācijas pierādošo spēku. Īpašu nozīmi minētais apstāklis iegūst tādos gadījumos, kad komunikācija starp civiltiesiskā strīda pusēm notika elektroniskā formā.
Pierādījumu procedūras procesuālā regulējuma uzdevums ir radīt priekšnoteikumus tiesai lietas patieso apstākļu noskaidrošanai. Dotā uzdevuma realizācijai ir nepieciešama atbilstoša procesuālā forma, kura ļautu tiesai un citiem procesa dalībniekiem pēc iespējas ērtāk un efektīvāk nodrošināt, uzrādīt un pārbaudīt lietas patieso apstākļu noskaidrošanai nepieciešamos pierādījumus, lai informācijas
tehnoloģijas varētu efektīvi kalpot tiesvedības mērķiem. Šo jautājumu risinājumi ir cieši saistīti ar elektroniskā pierādījuma jēdziena izpratni, kā arī nepieciešamību noteikt tā vietu pierādīšanas procesā.
Atslēgas vārdi: pierādījums, elektroniskais pierādījums, civilprocess, pierādījuma avots.


Valsts suverenitāte mijiedarbībā ar transnacionālajām korporācijām un starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām

Ph.D. Mehti Šarifov
/
2/2015
/
1783 skatījumi

Anotācija: Mūsdienu starptautiskās tiesības pazīst transnacionālās struktūras, kuru izveidošana un funkcionēšana nav saistīta ar valsts suverēno gribu. Pie tādām struktūrām var pieskaitīt, no vienas puses, transnacionālās korporācijas (TNK), no otras – starptautiskās sabiedriskās organizācijas (starptautiskās sabiedrisko organizāciju apvienības). TNK un sabiedriskās organizācijas vieno viena kopīga īpašība: šo struktūru lēmumu pieņemšanas un realizācijas process iziet ārpus vienas valsts jurisdikcijas. TNK un starptautiskās sabiedriskās organizācijas ir patstāvīgi subjekti, tiem piemīt patstāvīga griba, kura netiek pakļauta valsts suverēnai varai.
Krievijas Federācijas valsts suverenitātes un nacionālo drošības interešu nodrošināšana prasa īpašu noteikumu ieviešanu likumdošanas līmenī attiecībā uz komercsabiedrībām – juridiskām personām, kuras ietilpst TNK sastāvā, un kuru mātessabiedrībām nav Krievijas Federācijas «personiska» likuma. TNK nacionālo elementu darbība ir pakļauta vienotai transnacionālai gribai. Tādēļ būtu nepieciešams normatīvi tiesiski nostiprināt šo juridisko personu atskaišu formu īpašus noteikumus, kas ļautu atklāt organizatorisko un finansiālo mijiedarbību ar mātessabiedrībām.Atslēgas vārdi: valsts suverenitāte, transnacionālās korporācijas (TNK), starptautiskās sabiedriskās organizācijas, «personisks» likums, ārzemju aģents.