Datu apstrādes un aizsardzības tiesiskie aspekti

Pēc autores uzskatiem, ka viena no galvenajām problēma personu datu aizsardzībā ir personu datu tiesības neaizskaramība uz privāto dzīvi, kā arī datu aizsardzība digitālajā vidē un datu apstrāde. Darba mērķis ir noskaidrot vai Latvijas tiesību normatīvie akti atbilst jaunajai Eiropas Parlamenta un Padomes regulai (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula, turpmāk tekstā «Regula») personu datu aizsardzībā. Darba galvenais secinājums - personas tiesības uz savu personas datu aizsardzību izriet no personas pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Tiesības uz personas datu aizsardzību var tikt attiecinātas uz visām fiziskajām personām neatkarīgi no to atrašanās vietas un tiesiskā statusa. Personu dati vēl joprojām tiek nodoti trešajām personām, kā arī dati tiek apstrādāti bez personas piekrišanas.

ES normatīvie akti par finanšu iestāžu kontroli

Lai nodrošinātu finasiāli-ekonomisko stabilitāti 2008.gada krīzes apstākļos, Eirokomisija ierosināja vairākus normatīvo aktu grozījumus finanšu iestāžu likviditātes un kapitāla pietiekamības noregulēšanai, kā arī finanšu iestāžu krīzes pārvaldei. Darbā ir izskatīti grozījumi esošajos normatīvajos aktos, kurus pieņēma Eurokomisija pēc 2008.gada ekonomiskās krīzes par finanšu iestāžu kontroli un uzraudzību, izdarīti attiecīgie secinājumi.

Iepirkumu līgumu apstrīdēšana privātpersonu tiesību aizsardzības kontekstā

Sabiedrībā joprojām nav ticības, ka iepirkumi varētu noritēt godīgi un atbilstoši tiem izvirzītajiem mērķiem. Piedāvājumu izvēlē un līgumslēgšanas tiesību piešķiršana joprojām bieži rada šaubas par pasūtītāja godaprātu un piedāvājuma izvēles pamatotību.
Šajā rakstā tiek pētīts sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu piedāvājuma izvēles un līgumslēgšanas tiesību piešķiršanas tiesiskais regulējums, konstatētas un raksturotas praksē biežāk sastopamās problēmas un likumsakarības, noskaidroti problēmu rašanās cēloņi, kā arī raksturotas to izraisītās sekas un piedāvāti esošo problēmu risinājumi.

Konfliktu risināšanas īpatnības tiesiskajā uzvedībā: etniskie aspekti. 2. daļa

Raksta mērķis ir parādīt un izanalizēt multietniskās sabiedrības iedzīvotāju attieksmi risināt strīdus un konfliktus Latvijas tiesu sistēmā. Šis mērķis tiek atklāts etnisko atšķirību analīzē:
1. ietekmē cilvēku priekšstatos par tiesu sistēmu Latvijā, ko īsteno to taisnīgās tiesas principu īstenošanā;
2. tiesu sistēmas novērtēšanas nozīmē konfliktu atrisināšanā, kuri nav tieši saistīti ar šo konfliktu pušu etnokultūras identitāti;
3. tiesu sistēmas novērtēšanas nozīmē konfliktu atrisināšanā, kuri saistīti ar šo konfliktu pušu etnokultūras identitātes publiskajām izpausmēm.
Kā raksta empīrisko bāzi, autors ir izmantojis socioloģisko pētījumu datus, ko viņš veica Daugavpilī 2014. gadā. Raksta empīrisko bāzi veido socioloģiskā pētījuma “Strīdu paraugi un strīdu izšķiršana kā masu tiesiskās kultūras elementi” dati, kas raksta autors veica 2014. gadā Daugavpilī, kā starptautiskā pētnieciskā projekta daļu, ko vadīja Varšavas Universitātes profesors Jaceks Kurčevskis.

Salīdzinošais juridiskais pētījums par miermīlīgas pulcēšanās tiesību īstenošanu Francijā, Vācijā un Azerbaidžānā

Savienošanas sistēmu uzraudzība kā valsts un konfesionālo attiecību tiesiskā regulējuma modelis

Tiesības uz dzīvību un eitanāzijas institūts

Dotajā rakstā autors aplūko tiesības uz dzīvību kā primārās pamattiesības personisko cilvēktiesību sistēmā. Tiek izskatīti tiesību uz dzīvību institūta attīstības vēsturiskie aspekti, kā arī aktuālie tiesību jautājumi, kas skar tieši brīdi, kad cilvēkam rodas tiesības uz dzīvi, to tālākās realizācijas problēmas un doto tiesību izbeigšanos. Noformulēta jēdziena „tiesības uz dzīvību” definīcija autora skatījumā. Tiek analizēti tiesību akti, veltīti atsevišķiem tiesību uz dzīvību aspektiem. Ņemot vērā problēmjautājumu loku, saistītu ar „Tiesībām uz dzīvību” jurisprudencē ir izveidojusies noteikta pieeja eitanāzijas tēmas izpratnei. Rakstā tiek aplūkoti šo tiesību izpratnes teorētiskie un praktiskie aspekti un to darbības robežu noteikšana.

Valsts un privātās partnerības projektu vadības modeļi pasaulē

Šis raksts ir veltīts publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) projektu pārvaldības modeļu izpētei Ukrainā un pasaulē, kā arī tādu risinājumu veidošanai, kā risināt likumdošanas problēmas, kas rodas šādā vadībā. Ir pamatota nepieciešamība izstrādāt un pieņemt kodificētu normatīvo aktu - attiecību kodeksu VPP jomā un šāda kodeksa aptuveno struktūru. Tiek analizēta PPP projektu īstenošanas starptautiskā prakse, un ir pierādīta nepieciešamība īstenot labāko pasaules pieredzi šajā jomā, jo īpaši tādās valstīs kā Meksika, Kanāda, Austrija, Lielbritānija, Austrālija, Beļģija un citi. Nepieciešamība konsolidēt Ukrainas tiesību aktos vienotu procedūru privātā partnera atlasei neatkarīgi no VPP virziena (publiskais iepirkums, koncesijas, ražošanas dalīšanas līgumi, valsts / komunālā īpašuma noma uc).

Juridisko faktu teorijas veidošanās un attīstība civiltiesību jomā: integrētās pētniecības pieredze. 1. daļa

Rakstā tiek aplūkoti diskutabli jautājumi, kas zināmā mērā saistīti ar “iesaldēto” juridisko faktu teoriju civiltiesībās, tiek analizēti zinātnieku viedokļi par to izpratni un dabu, pētīta civiltiesību juridisko faktu sistēma.
Tiek uzsvērta juridisko faktu loma un vieta tiesiskā regulējuma mehānismā, to klasifikācija tiek sniegta saistībā ar dažādiem pamatojumiem, tiek identificēti un analizēti atsevišķi civiltiesību juridiskie fakti, un tiek konstatētas atšķirības starp tiem.

Bioloģiskais testaments Itālijas likumdošanā un Eiropas Medicīnas aprūpes direktīvu pilnveidošana

Raksts ir veltīts iepriekšējam rīkojumam klīniskās rīcībnespējas gadījumā, par piemēru ņemot Itālijas likumdošanu, kur 2017.gadā Senāts pieņēma likumu par „Bioloģisko testamentu” (Biotestamento), kas ir kļuvis par nozīmīgu attīstības posmu Eiropā Medicīnas aprūpes direktīvu (Health Care Advance Directives) institūta izveidei gadījumos, ja pacientam iestājas stāvoklis, kad viņš vairs nevar patstāvīgi pieņemt lēmumu attiecībā par savu veselības stāvokli. Rakstā sniegta īsa Medicīnas aprūpes direktīvu institūta vēsture un tiek izskatīti vispārīgie un tiesiskie priekšnoteikumi dotā rīkojuma klīniskās rīcībnespējas gadījumiem; konsekventi tiek izskatīts Itālijā pieņemtais likums par „Bioloģisko testamentu”, tiek sniegta atsevišķu tā daļu analīze. Tāpat, tiek noteikti tiesisko izmaiņu potenciālie virzieni, kas nepieciešami Medicīnas aprūpes direktīvu tālākai attīstībai Eiropā.